Kukšu muižas vēsture

Senākās vēstures liecības par Kurzemes Kukšu muižu datētas ar 1530.gada 12.oktobri, kad ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs nodod Berndam Tidvitam (Tīdevicam) lēnī Kandavas draudzes zemi, kas piederēja brāļiem Jēkabam–Pēterim un Klāvam Kukiem. Tā sākās pārmaiņām bagātā muižas vēsture – līdzīgi kā daudzās citās Baltijas muižās.

1695.gadā Vilhelms fon Tīdevics muižu pārdeva Kurzemes kancleram Frīdriham fon Brakelam. 1746.gadā muiža nonāca Oto fon Hejkinga īpašumā, kura dēls to pārdeva tālāk Filipam fon Goram. Vēlāk par muižas īpašniekiem kļuva Pauls Reinholds fon Rennenkampfs, mācītājs Biterlings, Kristofs Stenders un 1822.gadā – Johans Kristofs Ernsts fon Bētihers, kura pēcnācēji pārvaldīja muižu līdz Latvijas agrārai reformai.

1856.gadā tika veikta ievērojama pārbūve – Tēkia fon Bētihers lika muižu pilnībā renovēt un modernizēt. Pārbūves darbu rezultātā modernas tapetes līdz pat mūsdienām aizsedza mākslinieciski vērtīgus sienu gleznojumus, kas tapuši laikā no 1780. līdz 1800.gadam.

Kukšu muižā ir dzimusi arī vācbaltu rakstnieka Vernera fon Bergengruena māte Helēne Anna Matilde fon Bētihere, kura 1889.gadā Rīgā apprecējās ar Dr. med. Paulu Emīlu fon Bergengruenu. Verners fon Bergengruens dzīvoja Bāden–Bādenē līdz savai nāvei 1964.gadā. Dr. Luīze Hakelsbergere, viena no trim šajā laulībā dzimušajiem bērniem, bieži apceļo Baltiju, seko līdzi un atbalsta Kukšu muižas atjaunošanas procesu. Mums bija liels prieks no viņas rokām saņemt 12 damasta servjetes (1896.g.) no Helēnes fon Bētiheres pūra. Tagad tās ir atgriezušās mājās. Viena no istabām nosaukta par Bergengruena istabu.

Pateicoties iespaidīgās ēkas vairāk nekā metru biezajiem pagraba mūriem, tā atstāj pamatīgu un drošu iespaidu. Muiža tika uzcelta tieši upes krastā. Vēlāk uz šīs upes uzcēla dambi, lai nodrošinātu dzirnavas ar nepieciešamo ūdens padevi. Ēka vēl joprojām majestātiski spoguļojas upes ūdeņos. Ēkas korpuss ar diviem piebūvētiem spārniem atbilst tipiskas lauku mājas plānojumam. No ārpuses ēkai redzami divi stāvi, bet no iekšpagalma dīvainā kārtā tikai viens stāvs – tas piešķir šai ēkai vienreizīgu un nevienai citai ēkai neraksturīgu akcentu.

Pēc Otrā pasaules kara vecajā mūra ēkā ienāca kolhoza pārvalde. Sekoja latviešu īpašnieces restitūcija. Pēc tam ēka stāvēja tukša, kā rezultātā sākās lēna tās stāvokļa pasliktināšanās.

2000.gadā šo īpašumu iegādājās kāds viesnīcas īpašnieks no Rīgas, un lēnām sāka muižas ēkas atjaunošanu. Ēka tika atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Īpaši nozīmīgas šajā sakarā bija četras telpas, kuru sienas, kā arī griesti bija pilnībā apgleznoti. Pagāja gandrīz četri gadi, līdz šos gleznojumus izdevās attīrīt, iekonservēt un pēc tam restaurēt. Tas viss notika pieminekļu aizsardzības inspekcijas rūpīgā pārraudzībā, un sadarbība ar to bija veiksmīga un konstruktīva.

Restauratori pēc iespējas centās saglabāt oriģinālās detaļa, sākot no krāsnīm, parketa, vecajām durvīm un trepēm, līdz pat vecajiem grīdas dēļiem un ķieģeļu grīdām virtuvē. Logus bija nepieciešams nomainīt. Katram logam atbilstoši oriģinālam ar rokām tika izkaltas vairāk nekā 70 detaļas, sākot no naglām, līdz apkalumiem. Jumts tika uzlikts no jauna ar vecajiem dakstiņiem. Apakšstāva dzīvojamās telpas tika saglabātas praktiski to oriģinālajā izskatā, kā arī tika atjaunotas to sākotnējās funkcijas. Tas bija iespējams, pateicoties inventāra sarakstam testamentā, kuru 1855.gadā bija izveidojis Kristofs Ernsts Bētihers. Saraksts mums sniedz interesantu pārskatu par tā laika telpu iekārtojumu un inventāru. Projektā iesaistījās un ar vērtīgiem padomiem atbalstīja arī profesors Lancmanis un profesors Spārītis. Šobrīd restaurācijas darbi ir pabeigti. Ēka atmirdzējusi senajā spožumā un – kultūras piemineklim atbilstoši atjaunota – pilda savas jaunās funkcijas kā viena no stilā ieturētākajām lauku viesnīcām Baltijā. Ēka ir iekārtota ar tādu rūpību, ka rodas iespaids, ka tā nekad nebūtu bijusi pamesta un ka laiks tai būtu aizritējis garām, neatstājot nekādas pēdas – it kā muiža tāda būtu bijusi vienmēr.